Sandijs Greiškāns: Zīmēt tā, lai sanāk mākslas darbs!

Vairāk attēlu galerijā

Visbiežāk mākslinieku Sandiju Greiškānu var sastapt mākslas salonā „Pārogre”, kur viņš „pieskata” vecāku rūpalu un brīvajā laikā glezno, ik pa brīdim pamainot savu gleznu ekspozīciju. Pašlaik apskatāma izstāde "Perfektā diena". „Man te visu laiku notiek rotācija,” stāsta Sandijs. „Labākos nopērk un tad to vietā nāk citi.”

Kā tu vari atsijāt pats savus darbus?

Mierīgi! Es uzreiz redzu, kurš ir labs, bet kurš ir slikts. Zini, arī vecāki sliktos bērnus per, bet labos – lolo. Bet vispār man šis gads sācies ļoti cerīgi un veiksmīgi. Pat ideāli. Šis man ir labākais gada sākums pēdējo 15 gadu laikā. Tas tā, spriežot pēc iekšējās harmonijas. Beidzot esmu atguvis savu enerģiju, ar kuru iepriekš bezrūpīgi šķiedos.

Tevi krīze neiespaido?

Krīzes un 13.janvāra notikumi mani absolūti neiespaido un ne īpaši interesē. Dzīvoju savu neatkarīgu dzīvi jau no pašas dzimšanas.

Un no kurienes smelies enerģiju?

Man bija periods, kad burtiski atstāju to ceļa malā, katru dienu skrienot vairākus kilometrus krosu. Tad vairs nebija spēkā strādāt. Enerģijas izšķiešana citās nevajadzīgās vietās maksāja man 10 gadus tukšā perioda, kad es nevis gleznoju, bet ķēpājos. Vienkārši pašizlādēšanās pēc. Meklēju sevi citā dimensijā, jo realitātē jau biju atradis, dzīvoju laimīgi... bet apkārt visi čīkstēja, ka dzīve ir grūta. Tad nu es gribēju pārbaudīt, cik ļoti grūta tā ir. Pamēģināju, ieguvu kaut kādu rūdījumu, bet tomēr uzskatu, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dzīve patiesībā ir vienkārša, mēs paši visu sarežģījam.

Kas tad tev ir vajadzīgs?

Es gribētu savu darbnīcu, kaut kur laukos, angāra lielumā, lai varētu brīvi izpausties.

Lai brīvi izpausties, vajadzīgs angārs?!

Domu lidojumam vajag plašumu. Var klausīties mūziku, aicināt draugus... man patīk pārmaiņas, bet esamība salonā nedaudz uzdzen rutīnu. Perspektīvā es redzu sevi prom no šejienes, salons vienkārši ir vieta, kur varu izpausties, radīt mākslu. Tā ir tikai telpa.

Vai tu glezno naudas dēļ?

Nē.

Bet kā tad ar piedāvājumu gleznot ex-Rīgas mēra Gundara Bojāra portretu?

Bija tā, ka es Bojāram pieteicos pirms trīs gadiem, man bija interese viņu gleznot. Vēlāk interese pierima un jau biju par viņu piemirsis, taču Bojārs mani atrada pats un teica, ka tā kā vajadzētu. Viņš bija redzējis manus darbus un jutās saintriģēts. Uztaisīju skices, sabildēju visus objektus, kas bija gleznā, saliktu datorkolāžā, piedāvāju viņam. Bojāram patika, un viņš zvanīja uz kanceleju, pieteica mani kā mākslinieku.

Kad tu zīmē vai glezno cilvēku, vai attēlo tikai vizuālo tēlu?

Tikai vizuālais nesanāk, jo neapzināti ietekmējos no sava emocionālā stāvokļa. Ja es tajā brīdī jūtos ļoti labi, tad arī darbs sanāks starojošs un patiks cilvēkiem. Ja es jūtos nospiests, tad darbs nebūs apgarots. Vienkārši sanāks smuka bildīte.

Vai tu kādreiz esi atteicies zīmēt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš tev nepatīk?

Es mīlu visus cilvēkus un nedalu viņus kategorijās. Pat vissliktākos cilvēkus redzu gara acīm un saskatu, ka viņš patiesībā ir sirsnīgs un labs. Riebīgs viņš tikai tāpēc, ka dzīve ir riebīga. Un viņš nav vainīgs pie tā, ka viņš tāds ir.

Vai tu mēdz slimot?

Nē! Septiņus gadus vispār neesmu slimojis, bet laikam jau tāpēc, ka sportoju. Nezināju kas ir gripa, temperatūra un saaukstēšanās.

Vai tu esi laimīgs?

Šogad – jā. Pērn vēl nebiju.

Ko tev vajag pilnai laimei? Vidusmēra vīrietim vajag sievu, bērnu, mašīnu, māju, naudu... ko vajag tev?

Es par to vispār nedomāju, es domāju par iekšējo laimi. Tādu, lai es varētu radīt fantastiskus, apgarotus darbus. Mans mērķis un mana laime ir iepriecināt visus cilvēkus ar saviem apgarotajiem zīmējumiem. Pārējais laikam atnāks pats no sevis, bet pašlaik man nav laika par to domāt.

Vai tu vēlētos sev van Goga likteni, kuru dzīves laikā neviens nepazina un kura gleznas nepirka,  taču pēc nāves viņš kļuva superslavens? Vai tomēr izvēlētos savu – daudzmaz pazīstama mākslinieka likteni?

Man patīk sava dzīve. Jā, mans mērķis ir kļūt slavenam pasaules mērogā, taču tas jau notiek. Viss, kas man ir apkārt, ir pasaule. Varbūt ne tik liela, kā zemeslode, bet mani tas apmierina.

Cik  tev gadu?

Man 26.janvārī ir dzimšanas diena, apritēs 36 gadi.

Ja tu man tagad pateiktu, ka tev ir 26, es nevarētu pieķert tevi melos. Tu izskaties vēl jaunāks par maniem vienaudžiem, bet es esmu piecus gadus jaunāka par tevi! Mēs taču tagad runājam par fizisko, nevis mentālo vecumu?

Tāpēc, ka esmu daudz kam izgājis cauri un beidzot iemācījos sevi saglabāt. Bet mentāli esmu vēl jaunāks, jūtos uz kādiem 15 gadiem. Protams, lomu spēlē arī gēnu mantojums, piemēram, mans vectēvs 75 gados izskatījās kā piecdesmitgadīgs. Otrs faktors, kas palīdz saglabāt labu izskatu – es nesmēķēju un nelietoju alkoholu. Es pat Jaungada vakarā neesmu iedzēris nevienu malku šampanieša.

Negaršo?

Vienkārši „ieslēdzas” princips. Daudz cilvēku šajā pasaulē gājuši bijā alkohola dēļ. Esmu redzējis postu, ko tas nodara un tieši tāpēc to nelietoju. Tas nav tā vērts, lai es vispār pagaršotu. Piemēram, ja tev cilvēks kaut ko sliktu izdara, tu vairs negribi viņu redzēt. Pareizi? Lūk, bet es negribu redzēt alkoholu, jo tas dara sliktu citiem.

Tu tā visu sakārto, ka viss liekas ļoti vienkārši...

Tā arī ir!

Bet tīri sadzīviski – tev taču ir kaut kādas vajadzības? Vai esi komforta cienītājs?

Nē. Es par to nedomāju. Man, tāpat kā visiem, patīk skaistas lietas. Bet es lieliski varu dzīvot jebkādos apstākļos. Piemēram, kā tagad – nepabeigtā mājā. Mēs ilgu laiku dzīvojām starp dēļiem un cementa maisiem, tikai tagad sākām to apdzīvot.

Vai tu varētu kļūt par politiķi?

Nekādā gadījumā neiešu politikā! Domas par to vien jau apskādē manu apgaroto auru!

Vai proti braukt ar auto?

Nē, nav bijis laika iemācīties. Es pat īsti mašīnas neatšķiru, vienīgi populārākās – BMW, Audi. Apmēram orientējos. Un nezinu, kā īsti tiesības jāliek! It kā jau man tās vajadzētu, bet nebūtu laika iemācīties noteikumus. Manam dzīves ritmam tas ir vienkārši neiespējami. Tāpēc braucu ar sabiedrisko transportu. Un man patīk! Es varu izsvērt domas, skicēt cilvēkus, viņiem nemanot.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai pabeigtu zīmējumu?

Sarežģītākais darbs – “Vīrs ar stabulīti” – prasīja četras stundas.

Ar ko tu vislabprātāk zīmē vai glezno?

Ar zīmuli. Var jau arī ar krītu, bet tie būtu cita ranga zīmējumi. Ne tik apgaroti. Bet var zīmēt un gleznot ar jebko. Piemēram, gleznas, kas pašlaik apskatāmas mākslas salonā izstādē "Perfektā diena", gleznotas ar akrila krāsām, kas tiek izmantotas remontdarbiem. Pirku būvmateriālu veikalā.

Vai šie darbi ir nopērkami?

Jā, aizpagājušajā nedēļā nopirka „ātrās” gleznas. Bet tas nav pašmērķis. Es gribu pārdot to, ko es zīmēju, nevis otrādi – zīmēt to, ko var pārdot. Es gribu, lai manus darbus pērk aiz cieņas pret mani, vai manu talantu.

Kur esi mācījies gleznot?

Pabeidzu mākslas koledžu un joprojām esmu akadēmiskajā gadā Mākslas akadēmijā. Palika ceturtais kurss.

Kā tev, mākslas cilvēkam, skolā veicās ar obligātajiem priekšmetiem?

Man tie nepatika. Matemātikā bija knaps trijnieks.

Kādēļ stājies augstskolā? Ja seko līdzi tavai dzīves uztverei, tad mācības augstskolā bezmaz ir zemē nomests laiks...

Pirmkārt, tā bija iespēja jebkurā brīdī tikt pie modeļiem – ej, kurā telpā gribi, visur viņi šēž un nevienu nav jāpierunā, lai viņš tev pozē. Varēja radoši izpausties. Bija iespēja realizēt sevi. Jā, pasniedzēji kaut ko mācīja, bet neko tādu, ko es iepriekš nebūtu zinājis. Viņi mācīja to, kas viņiem likās svarīgs, piemēram, proporcijas – attālumus starp degunu un vaigu, starp vaigu un aci utt. Faktiski man bijis tikai viens skolotājs, vēl lietišķajā skolā, kurš mācīja: „Zīmē tā, lai sanāk mākslas darbs!” Un tā es arī daru...